Manas mājas ir Ance kopš dzimšanas. Vēl manā bērnībā varēju baudīt dabas skaistumu tepat, savas mājas pagalmā, taču pie jūras, Irbes upes krasti bija aizliegtā zona, tajā nevarēja brīvi pārvietoties, jo tur saimniekoja Padomju armija. Šajās dienās varam laivot pa Stendes un Irbes upēm brīvi, skatīt Stendes upes krastos saglabājušos palieņu pļavu plašumus, brašos ozolus, satikt ēdelīgos būvniekus bebrus, skatīt Irbes gleznaini stāvos krastus un lielos līkumus, līdz tā ietek Baltijas jūrā. Ar laivu brauciet, skatiet paši, atpūtieties!

Reinis

Gandrīz ikvienam ikdienas steigā, satiekot kādu sen neredzētu paziņu, standartfrāzes (“Čau, kā iet?!”) atbilde skan apmēram tā: “Ai, Tu zini – darbi, darbi, darbi, un kaut kas par ģimeni tur ar’ bij’” /Gustavo/, un tā nu mēs skrienam un cenšamies izdarīt visu, kaut gan pašiem ir skaidrs, ka visu nekad nevar paspēt. Katrā pavasarī sev nosolāmies: “Šovasar obligāti braukšu atpūsties, nevar taču tikai strādāt, vēl tik jāpaspēj šis un tas un tad jau..” Un tad, kad “šis un tas” ir paveikts klāt jau ir rudens un solāmies uz nākamo vasaru: “Šovasar nesanāca, nākamvasar obligāti braukšu!” Varbūt ir pēdējais laiks šo “nākošvasar” nomainīt ar šovasaru?

Agrāk biju īsts lauku dabas bērns – klaiņoju pa pļavām mežiem, zināju ik stūrīti tuvējā apkārtnē. Paaugos, sāku strādāt un šī klaiņošana tika aizmirsta. Ar laiku sāku just radošā gara zudumu un neviltota, vienkārša prieka “parneko” izzušanu. Aizbraucu makšķerēt (kaut gan makšķerēšana man nekad nav patikusi), un jutu atgriežamies enerģiju un radošo garu.

Tagad esmu sapratis – mēs, latvieši, esam no zemes nākuši un par zemi mums jāpaliek. Spēks ir dabā! Brauciet pie mums, atgūsim spēkus kopā!

Miera vējos!

Gatis